Ielidojām vakar ap septiņiem Viļņas lidostā, un vēl joprojām īsti nevarēja saprast vai tās 9 dienas bija skaists sapnis un nu mēs esam piecēlušies no tā, vai tā bija tīrākā realitāte, un nu mēs esam aizmiguši un redzam murgus.
Jūtot temperatūras maiņu no +20 uz -5 un, ņemot vērā faktu, ka pirmā komunikācija ārpus mums, notika ar kādu dzīves nodeldētu lietuvieti, kas lūdzās pēc litiem un cigaretēm, sakot, ka 4 gadus nosēdējis aiz restēm, tikko iznācis ārā, ģimene to pametusi, bet ir 7 gadīga meita, par kuru ir jārūpējās, un viņš mēģinot atrast darbu,bet līdz tam viņš cenšoties KULTURĀLI iet pie cilvēkiem un lūgt, piemetinot, ka varējis jau apzagt, atņemt telefonus, bet tas vairs neesot priekš viņa. Jā, tad ticamāk šķiet, ka nu esam aizmiguši un redzam murgus.
Lai nu kā, pēdējās sapņainās dienas pagāja apmēram šitā:
Sestdien, kā jau rakstīju iepriekš, nodevāmies atslodzei. Ricardo Bonderas izmēģināja, kā ir doties vienpatī pilsētas džungļos ar ideju nokļūt Makbā, un atrast kādu sponsorēto, kurš viņam pa lēto varētu nogrūzt jaunus Thunder trekus. Viņš atgriezās ar telefona nr, kura abonements, kā izrādījās ir 2 bērni, kuri bļaustās spāņu valodā, nevis čalis, kam ir pieeja trekiem. "Sorry, i was so stoned!", bija viņa vārdi, kad sastapām šo nākamajā dienā.
Es savukārt jutos tik pārslogots, ka pavadīt dienu dzīvoklī nemaz vairs nešķita tik nožēlojama ideja, pie kam, tā bija pirmā iespēja nedēļas laikā, kad varu pabūt viens, un skaidri dzirdēt savas domas, un nodefinēt, kas tad īsti notiek.
Vakarpusē, Mačeks, Niks un Vadims (3 ekonomikas studenti, kuri dala dzīvokli ar Kristapu un Jāni) izmeta uzaicinājumu pievienoties viņiem uz balli Shocko klubā pie jūras. Kā ne kā, ir sestdiena, un ko gan vēl atbilstošāku var darīt internacionālais students, ja ne uzvilkt solīdu kreklu ar krāgu, notīrīt kurpes, izsūkt pāris kokteiļus par labu ballītes garam, un doties uz to klubu, kur viņa kursa biedrs viņu dabūja sarakastā, un kur hause mūzikas pavadījumā var iet un censties nomakšķerēt to iekāroto dūdiņu no universitātes. Domas dalījās.
Kristaps uzreiz bija noraidošs, sakot, ka tad ir jāpaceļ rihtīgs pālis, jo dejot viņam nepatīk, un tā, ka ar alkoholu viņš ir diezgan uz "Jūs", tad šis vakara variants viņam nederēs. Savukārt Jančuks aizbildinājās ar to, ka 10. martā būs dzīvokļa ballīte, kur būšot pulks ar latino meitenēm, un varbūt arī viņš tiks pie draudzenes, kura viņam māca spāņu valodu.
Mēs ar Bonderasu bijām divis prātis. Esmu Barselonā ceturto reizi, bet vēl nekad neesmu ballējies ārpus ielas, mini bāriem vai apartamentiem, un šī ir lieliska iespēja to vērst par labu, taču no otras puses, biju jau noskaņojies uz mierīgās nots, alkoballītes starta komplekts ar nav iegādāts, nav zolīda krekla, žēl naudas un vēl tas, ka Kristapu nekādīgi neizdodas pierunāt.
Taču atceroties to, kā Bonderas pēdējos trīs vakarus uzdod jautājumu- "Kad mēs aiziesim uz to skeiteru bāru?", es uzmetu prātīgumu, un nosliecos par labu ballītei. Lai arī nebūs skeiterbārs toties būs dūdiņas, kas ir pat vēl labāk, uzsvēra Bonderas.
Pie kluba ieejas, es sāku nopietnāk uztvert to pucēšanos, jo pie durvīm stāvēja vīrišķis, kurš nopētīja un noteica vai tavas drānas piestāvēs kluba atmosfērai. Par laimi ekonomikas studenti, zināja pielietot savas zināšanas praktiski, un ieekonomēja mūsu ieejas maksu klubā, ierunājot mūs viesu sarakstā. Atlika vien laicīgi novilkt pa nedēļu novazātos kapučonus, un mēs izskatījāmies gandrīz solīdi.
Klubs, kā jau ekonomikas studentiem patīk- tumsnējs apgaismojums, cilvēku gana, pašā centrā spēlē dīdžejs neizsmalcinātu hause mūziku, un visi zem kaut kā dejo, un gaida savu negaidīto piedzīvojumu tieši šovakar piepildāmies. Aiz terases ir , palmas, smiltājs, jūra un čurkainie, kuri no 3m attāluma piedāvā alus bundžu pa 1 eiro, bet no pus metra- hašišu un kokaīnu.
Dūdiņas ir, bet dūša kaut uzsākt ir kaķim zem astes, 3 iemeslu dēļ:
1) Eirozonas šķērsošana vairs nebija iespējama, līdz ko nopirku pirmo un vienīgo redbull-vodka pa 11eiro.
2) Nedrīkstēju pazust no savējiem, pirmā iemesla dēļ.
3) Ir jau tā pat pietiekami interesanti.
Pāris reižu izslīdējām cauri pūlim, šur tur atlaidām pa deju solim, pačilojām uz terases, iesmējām par pāris prikoliem, un es pamodos bez galvassāpēm, atcerēdamies vēl, kā zviedru blondā studentīte, priekš mums meklēja zaķus, bet mēs visas noraidījām, jo neviena nebija iekārojamāka par viņu pašu. Kā izrādījās Emīlijai reiz bija intīmi sakari ar jamaikieti, Niku, kurš visu vakaru aplidoja viņu ar dzērieniem un lutinošiem vārdiem, bet šī, pašas ballītes beigās pasaka viņam, ka viņai ir draugs un ir laiks doties pie viņa uz citu ballīti. "What a biiiyatch, dawg!" bija viņa reakcija uz tādu pavērsienu.
Bet nu štrunts par to visu, kopumā bija labi pavadīts laiks, un var ievilkt vēl vienu ķeksīti ballīšu pieredzē. Vēl spilgti atminējos Nika vārdus no mājupceļa sarunas: " In Jamaica there is basicaly only 3 ways how to get out of poverty:
1) Selling guns
2) Selling drugs
3) Creating music"
Svētdiena Kristapam bija brīva, un beidzot bija iespēja visiem kopā ieskeitot dienas gaismu. Devāmies uz jūras pusi pie ostas, kur ir ļoti plašs laukums ar granīta segumu, strītgepiem un dažnedažādiem koka soliņiem. Filmējot, vēl joprojām varēja just pārslodzes sekas un neko aplausu cienīgu tā arī neizdevās iefilmēt. Toties pašiem bija varen jautri pavadīts laiks, un bija prieks redzēt, kā Kristaps ieskeito.
Otrdiena- pēdējā diena. Bonderas gaužās par to, ka nekas lādzīgs nav iefilmēts, un par to, ka vispār necik nav taisnīgi, ka ir jāatgriežās dzimtenē. Es biju gluži līdzīgās domās. Bet nu, tomēr vēl viena saulaina diena, ko pavadīt, un ir gandrīz visas iespējas panākt no tās produktivitāti skeitfūtijam. Par cik, Bonderas man uzticēja metro kartiņu ballītes vakarā, tā bija nozudusi, un arī pa zaķi braukt vairs nelikās ērti, nolēmām, ka dosimies ar dēļiem gar jūru, līdz Forum spotam, kas ir aptuveni 8km no dzīvokļa. Pa ceļam bija 2 afigennie spoti, no kuriem, protams, aizdzina. Nobāzējāmies pie tās garās dzelzs kants, kas iet slīpi uz augšu, un tad uz leju. Abi izbesījāmies, un sapratām, ka pēdējo pusgadu ir pārāk maz skeitots, bet šo nedēļu atkal pārlieku daudz, lai varētu kvalitatīvi atlaist. Bet nu štrunts arī par to, galu galā, ja ņem vērā veco skeitborda dogmu-Skate for fun- tad viss ir noticis, kā tam jānotiek, nebija frīkautu, vai pārlieka izbesīšanās, lai arī gandarījums izpalika, toties bija ļoti jautrs pats process.
Lidojums atpakaļ gan bija tik skumīgs, ka es domāju par to, ja nu gadīsies aviokatastrofa, es īpaši par to nepārdzīvošu, jo viss pavadītais laiks Barselonā bija tik laimīgs, ka šis galīgi nebūtu visnepiemērotākais laiks no visiem laikiem, kad aiziet bojā.
Par laimi pieceļoties Latvijā, ārā turpināja spīdēt saule un arī ielas beidzot bija ietērpušās sausumā, tā, ka aklimatizēšanās var noritēt bez antidepresantu palīdzības.
Pārākais respekts Kristapam un Jančukam par viesmīlīgo uzņemšanu, un studentiem, par to, ka varonīgi piecieta mūs.
Kristap, brīdini, savus dzīvokļa biedrus, lai tie krāj pacietību, jo jau pēc nedēļas uz 10 dienām jūsu viesistabas dīvānu apsēdīs neviens cits kā Jefka un Mikus.
Happy Harvest for Barcelona, Happy Harvest for life, dawg!
P.s.
Drīzumā šeit būs redzama jauna 15fps filmiņa ar skaudru ieskatu Barselonas ielās.
Paliec vienots!
A bit of Happy Harvest:
Not only staklproblems that i have.
Bonderas zem zvaigznes.
Aptuveni ar šādu lidaparātu mēs lidojām.
Pirmais vakars dzīvoklī, Jančuks gaida savu kārtu pie džojstika.
Not ashamed of frontin'.
Bonderas atkla izliekas, sūcam sīrupu.
Ekonomikas studenti un Bonderas, kurš izliekas, ka viņu nefotogrāfē.
Tualete japāņu restorānā.
Klubņiks.
Klubņika terase.
Emīlija tumsā.
Bonderas ballītes stadijā.
Es arī.
Skats no ostas uz Montjuic kalnu.
Kristaps.
Brīnumkoks, kura stumbrs ir tukš un pildīts ar ūdeni, nes augļus, kuri iekšpusē satur vati.
Purple drank.
Šādu kompozīciju es pieķēru pēc ballītes rītā, dzīvokļa tualetē.
A zip and a double cup, i get, i get high as fuck!
Patīk palmu ieleja.
Osta saulrietā.
Kristaps darba laikā pie sava skeitšopa.
Šitajās bildēs es domāju par iespējamo katastrofu.
