Kādēļ lai gan man nepadalītos ar kaut ko ļoti vecu, piemēram? Kādēļ ne, draugi? Kādēļ jā? Kādēļ vispār es esmu? Kādēļ man jābūt? Kas ir vainīgs pie tā, ka esmu, jeb kam man ir jāuzraksta pateicības vēstule? Cik daudz? Cik daudz? Cik daudz ir skumjas manī. Un kur ir tās skumjas, par kurām es runāju? Kur viņas ir? Parādiet man ar pirkstu. Parādies, skumja! Parādies, laime! Vai šie vārdi jums kaut ko izsaka? Es uzdevu sev ilgi šos jautājumus, līdz es satiku kādu vecu un ļoti viedu vīru, kurš man teica angliski: "Velvet pouch and willow tree chants" Kopš tā laika esmu kļuvis neatgriezeniski savādāks. Un erotika man arī sākusi patikt. Paldies.