Tas ir dzīve.

Lūk, tā tajā dumpinieka dzīvītē notiek, kad ikdienā iejaucās neikdienišķi notikumi ar dažnedažādiem pārdzīvojumiem; spiediens kāpj, un tā kreisā balss pakāpeniski mudina izšaut ventīlu, līdz attopies sajūtā, ka šis vakars tev būs bez noteikumiem. Nākamais attapšanās brīdis seko pēc vairākām stundām, kad tu izmežģīj potīti, no pārāk lielas aizraušanās deju placī, kas savukārt ne tikai izskatās pēc fanboksa, bet arī ir fanbokss. Tu, protams, varonīgi turies un turpini smērēties vismaz vēl 5 minūtes, tad sāc apjēgt, ka vienīgais, kas tevi šobrīd motivē turpināt atlaist ir sīvie enerģijas kokteiļi, kas netika lāgā kontrolēti. Tu acumirklī saproti, ka tas ir godīgs sods par tavu vieglprātību un tās rosinošajām domām, un nedaudz nodūris galvu tu pusklibaini izplenterē ārā, lai sabāztu sniegu zeķē, cerot, ka tas, ja ne palīdzēs savainojumam, tad vismaz nākamajā dienā mazinās pašpārmetumus sev. Tu nodzēs smēķi un dodies atpakaļ, jo vēl joprojām (bāc, cik tev ir gadu?) tu nezini īsti ko gribi, un, ja arī zini, tad pēdējā laikā baigi šaubies par tā eksistenci. Vai arī tu gribi knakstīt pa bišķim no visa, jo gribēt ko konkrētu šajā nekonkrētībā ir pārāk biedējoša riska uzņemšanās. Un vēl joprojām darbojās kokteiļi, bet nu tie spēlē uz tieksmi pēc mīļuma un pa pilnu programmu. Arī to tu apzinies, tikai tam gan ir daudz sarežģītāk pretoties, jo īpaši pēc tik nelāga atgadījuma, kas vēl pastiprināja tavu spītību izspiest ko sev baudāmu no šī vakara.
Vienīgā drošības siksna ir apziņa, ka tu pats neko netaisies izprovocēt, jo tas tev vienmēr ir beidzies ar atbildības nastu, kuru tu jau savlaicīgi ignorē, līdz atjēdzies, ka tā darot esi atstājis zināmu sāpi otrā, un nopietni sabradājis savu karmu.
Taču līdz ko tu tiec tālāk par garderobi, un pacel acis tavā priekšā stāv garāmgājēju lete, kur arī lej visu to pašu ,ko augšpus bārā. Tev galīgi nevajag, un tieši tāpēc tu tomēr uzstāj. Nu jau tu esi sasniedzis tādu apziņas stāvokli, kur tavas sajūtas vairs nefiltrējās, un neizdalās patiesajās un nepatiesajās, tu esi gatavs blēņoties ar pirmo zaķi, ar ko saskriesies, ja tev patiks kaut niecīgākā ideja par tādu būšanu. Sperdams soli bārā, tu aizver vienu aci, jo tavs ekrāns pēkšņi sācis dubultoties, un tev, kaut kā vēl joprojām ir svarīgi izvairīties no tās blondās dūdiņas, kas zināmu vitamīnu dēļ, jau vakara sākumā berzējās klāt, kā negudra, un ne tev vienam. Tu neizmantoji situāciju, jo pat pālī tā šķita pārlieku nožēlojama rīcība. Tu paspraucies pa labi, pa kreisi, pazondē, un kaut kā nerodās neviena ideja, kas  patiktu, līdz tu pamani meiteni ar ko satikies pagājušajā vasarā, un neizskatās, ka viņai kāds cits kavētu laiku. Viņa ne tikai neiebilst, bet pat izskatās priecīga, ka tu apsēdies blakus. Jūs pa visam īsi aprunājaties, kā iet, un tad pamazām tavi instinkti liek bīdīties viņai tuvāk klāt. Tu satver viņas roku, un viņa tev izstāsta, ka tomēr esi viņu toreiz drusku sapinājis. Mirklī, kad tu nodur galvu apdomai, tevi uzmeklē tavs draugs, kas mudina doties prom, jo taksis jau esot klāt. Tu gribot un negribot atsveicinies, un ar nedaudz izsmērētu grimasi seko draugam uz izeju.
No rīta, tu vēl joprojām esi tikko izšķīries no savas draudzenes, tev sāp potīte, pulsē piere, derdz atmiņa par grūpiju, smeldz vakara nobeiguma saruna un gandrīz visās savās domās tu esi nekvalitatīvs cilvēks.
Bet tu ņem "Nāks diena, ko jau jūt,
                   Un liktenim tu teiksi paldies!" un dzīvo tālāk.

 Monstri

Egonpilation